Man [un visai manai dzimtai, kura pa mātes līniju sajuka prātā vai nodzērās] raksturīgā bezizmēra greizsirdība ar visām no tās izrietošajām sekām ir pataisījusi mani aklu, kurlu, mēmu un klibu, valsts standartiem neatbilstošu, izgrauzusi līdz kaulam un deformējusi, bet patreiz dominējošā prāta daļa mierina un teic vienīgi to, ka tik spēcīgas dusmas ir kaitīgas veselībai un sevi ir jāpieskata, lai viss sajātais netiktu sajāts pavisam un galarezultātā neciestu neviens nevainīgs cilvēks vai lopiņš. Savukārt es vēroju, kā mans prāts [precīzāk, abas tā daļas] konfliktē pats ar sevi, baltie un melnie, labie un ļaunie, Staļins pret Māti Terēzi - 'kur te gals, kur sākums', es pasludinu sevi par pāragri pensionējušos un turpināšu vērot smadzeņu šūnu sakulšanos bāli dzeltenā Stelpes sviestā, varbūt man beidzot rimsies tas kaitinošais nervu tiks, kurš zīmējot stipri traucē samērīt visas sagāzto cilindru proporcijas, bet varbūt arī nē, who knows. Dzīvojieties.