Lūk, kafija mana zvērīgā miega apkarošanai nelīdz, neraugoties uz bezdievīgi augsto kofeīna koncentrāciju tajā nabaga krūzītē [normālos apstākļos es pie šādas devas negulētu 3 dienas] un regulāru gulēt iešanu agrās vakara stundās, piedevām man nepārtraukti raustās acu plakstiņi un es jūtos kā saslimusi ar kādu jaunu neirozi - kas zin, varbūt tas tā arī ir, bet ne jau par to ir stāsts. Vispārējam stāvoklim ir tieksme uzlaboties, jo esmu beidzot puslīdz iztīrījusi prātu. Nupat mēs virtuvē eksekjūtējām divas šausmīgi lielas līdakas, un tas pilnīgi noteikti norāda uz vakara gastronomiskajām izvirtībām, kuras šajā namā nebūt nav reta parādība, jo ēst taisīt mēs nudien pieprotam uz goda. Miegs turpina savus iekarojumus smadzenēs, tāpēc jānoliek velci un jāiet gulēt zem gaišzaļā deķīša, sapņot par visvarenajiem depešmoudiem, kurus es pilnīgi noteikti 25. maijā došos skatīt.