Ehh, tā vietā, lai mierīgi studētu vēstures jaukumus, vakar pa tumsu raku kapu kautkādā mežā pie Babītes, izklausās jau nu dikti pēc sērijveida slepkavas piedzīvojumiem, bet nēē, nekā tāda - kaps bij paredzēts Evitas sunim, kurš vakar pilnīgi nejauši pakārās. Aizķēries ar siksniņu aiz kautkāda āķa un kaputt, cik tad tādam mazam sunītim vajag. Mežs vēl ilgi mirka asarās, bet visvairāk es šausminājos pati par sevi - ne mazāko emociju, vispār nekā, klusībā salīdzināju suņa cenu ar nodzīvoto mēnešu skaitu un aizbēru kapu ciet. Sasodīts, pat nāve man ir tikai tāda nobīde no pierastajām dienas gaitām, cik traģiski tas viss patiesībā ir. Tagad liesim glāzēs reibinošās substances, veidosim kulinārijas brīnumus un gaidīsim ciemiņus.