Nu nepatīk man tās svētdienas, vienmēr tādas nedataisītas un nekādas, gaidu savu pirmdienu kā atpestīšanu, jo labāk tomēr marinēties omulīgajās 'Vides dizaina darbnīcās' [ja tur kautkur mētātos salūzis dīvāniņš, es noteikti pārvāktos tur uz dzīvi], nekā dzīvot svētdienā. Līdz manai virtuvei šovakar ir atviesojušies viesi un nu ņemās viesoties, sieva vīrs un mazs bērns, ko viņiem te vajag, es nesaprotu, un tās sarunas ēd kā skābe, 'bērna pirmais šļupsts bērna pirmie soļi darbs cenas valdība dzīve un stuff', nesargās tevi/mani ne flaneļa krekls, ne brilles un finitta la comedia, cauri ir. Tējiņa silda nogurušo miesu un pagalma zālītē sakritušas lapas, tādas smukas dzeltenas lapas, tik bezdievīgi skaisti, ka pilnīg vai raudiens nāk, uzraut tik mētelīti un testies ārā, bet kur tad iesi, ārā auksts un šajos pāris kvadrātmetros dzied Helēna, nekur es neiešu ar savu sāpošo vēderu [man labpatīk domāt, ka tas ir apendicīts], caur lielajiem ļaunajiem internetvadiem ar oranžu zvaigznīti pie vārda manī raugās mans brūnacainais matīsielas ķēmrausis un pēc četrām stundām svētdiena beigsies, būs pirmdiena un būs jauki.