Tā kā gribas rakstīt, bet nav īsti ko, vēlviena kapeika ieripo iesaldētajā kontā, es lienu visām tavām pudelēm par korķi, rīt dzeršu uz tavu veselību, līdz reibinošā substance nāks ārā pa ausīm un nāksies apvemties turpat Imantas mežā un bļec, es tev pat stāstiņu uzrakstīju, ar 12 atkāpēm, un nosaucu par 891532, pārlasīju un aiz kauna nogrūdu dziļākajā sava Fujitsu Siemens stūrī, jo īsti vīri backup'us netaisa un no urologa nebaidās, bet ko lai dara īstas sievas, man nav ne mazākās nojausmas, jo backup'us es taisu regulāri un pie urologa neeju, es vispār pie ārstiem neeju, tikai tad, kad dzen ar sūdainu mietu vai ved ar ātro palīdzību, bet ne jau par to ir stāsts, stāsts ir par viskautko citu, jo 'kas zin, varbūt kādreiz', bet to jau tu zini, varbūt nezini, bet tas nav būtiski, tam nav nozīmes, nevermind un pofig, tramvaja biļetēm atkal kāps cenas un nelaidīs mani staigāties pa tavu ielu, ar kājām līdz turienei būtu 2 stundas, ar tramvaju plusmīnus viena, bet es pie tevis neeju, mīļum jaukum dārgum, šādos vārdos es tevi nesaucu, tu mans murmulis un es tavs susurs, Teodors bez Ievas vai vēl sazin kas. Un dzīve esot skaista, tā ļaudis runā.