Darba devējam ir izdevīgi nodarbināt cilvēkus bez vērā ņemamas sociālās dzīves, jo viņi var strādāt, kad vien palūdz - tā arī neaizgāju svētajās mātes pisēja šūpuļsvētku pusdienās ar rodņu, bet neviens īpaši saskumis neizskatās, nu nekas, gan jūs vēl redzēsiet кузькину мать [gribētos tagad šķilt zilus uguņus tik paštaisni kā bērnībā - 'vot, kad es nomiršu, tad gan jūs raudāsiet!', un ne tikai ģimenes lietu sakarā, bet man tam noteikti nepietiks dūšas vai promiļu, vai vēl kāds faktors no maliņas iezagsies].

Saņēmu lielāko algu visa sava algotā darba vēsturē, and so the boozing continues - būs nesteidzīgi braucieni ar zaļo vilcienu, vakaros pirms miedziņa galvu noglāstīs pati Olmeca personīgi, un ja aizdzīvošos līdz vasarai, būs Poziķivuss [jā, beibes, kaut kad taču tam bija jānotiek] - 'kas kaitēja nedzīvoti diža meža maliņā-i', tā teikt.

Vispār šis mans šīvakara viskijs pēc markas ir tieši tas pats, ko es sevī salēju tajā vakarā pirms četrarpus gadiem, kad mani pameta mana mūža mīla, nu cik ironiski ir tas.