01 Marts 2012 @ 12:40
 
Pirmo reizi mūžā uzvārīju savu rīta kafiju pa glamūrīgo - ar baltu Rowenta automātu, nevis kā parasti, skates režīma manierē, ieberot krūzītē pusi pakas un uzlejot ūdeni, way to go, drīz es nepieklājīgi dārgā halātā šļūkšu pa savu milzīgo penthausu kāda jaunā projekta pēdējā stāvā, ar privātīpašniecisku aci nopētīšu pilsētas panorāmu un klāt piedzeršu kafiju no visjaunākās paaudzes automāta, kura intelekts būtu tonnās neizmērāms.
Esmu saīgņojusies, pārgurusi un bēdīga [jocīgi, veselu mūžību nav nekas no šī visa justs, varbūt man tomēr ir sācis ilgtermiņā iet labi, haha, smieklīgi], šodien vienīgā brīvdiena [no kuras pusi es jau esmu nogulējusi, miedziņš tomēr ir vislabākais gultas biedrs, kāds vien man ir bijis, eh], jānododas kādai kulturālai izpriecai vai divām, jāpadara kaut kas savas gaišās nākotnes vārdā [vai vismaz audeklu jāuzliek uz molberta, tas jau ir 1% no darba] un jānoguļ vēl kādas 12 stundas, jo dievsapžēlojies, priekšā viss vīkends darbā - es neko neteiktu, ja man nebūtu pie krūts jānēsā to smirdīgo vārda šiltīti, kas dod iespēju vērīgākajiem un kulturālākajiem patērētājiem mani saukt vārdā; es saprotu, ka tā viņi grib nodemonstrēt savu pirmšķirīgo audzināšanu un visaugstāko cieņu pret to, ko es daru, bet ibio rio, kāpēc ir jāsauc vārdā, man tur varētu tikpat labi būt rakstīts Dainuvīte vai Juļa, un es taču esmu tikai sieviete aiz kases, galu galā - jā, apkalpošu tevi pēc visiem korporācijas standartiem, ar prieku pārdošu tev 'dve pački Marļboro' un uzcepšu hotdogu, taču manis nosaukšana vārdā nepataisīs tevi par labāku pircēju.
Mana vienīgā vēlme ir kādam ieritināties blakus un tur arī palikt.
 
 
Skaņa: Teddybears - Yours To Keep