29. februāris, brīnišķīgi, tas ir ieraksta vērts notikums.
Tādas vai citādas dziesmiņas uz mani vienmēr iedarbojas kā īpaši spēcīgs kairinātājs [kaut gan atzīsim, es vienmēr esmu pievērsusi milzīgu uzmanību mazsvarīgākām lietām, nevis tām lielajām, kurām uzmanību vajadzētu īpaši], šobrīd manu tuntulēšanos uz darbu pavada nezkur sagrābstītie Kanādas Dēļi un es galvā izdzīvoju kaut kādus nekad nenotikušus notikumus, ko prāts interpretē kā atmiņas - jocīgi, vai nu es neko neatceros, vai nu arī viss, ko es jebkad esmu darījusi, patiesībā nav noticis un ir risinājies tikai manā galvā, kamēr es pati esmu bijusi kādā ilgstoši izmainītā apziņas stāvoklī, bet varbūt vienkārši šīs pēdējās miljons mazgulētās naktis pie vainas [man nav ne jausmas, ko nodomāja biedrīši un pasniedzējs, kad ierados nodot vissvētākos skates darbus ar sarkanām, sarkanām actiņām, krampjaini turoties pie enerdžīdrinka bundžas]. Dzīvojieties.