Paviesojos skolā, pasocializējos ar biedrīšiem un iesāku zīmēt nabaga vecā Senekas ģipša galvu, dievs apgrābsties - jautājums par to, kā ellē es tiku uzņemta reklāmistos pirms tiem četriem gadiem, tā arī paliks neatbildēts, acīmredzot [viena CSI sezona noslēdzās ar vārdiem 'Meklējiet atbildi vējā', šis laikam ir tieši tas gadījums], taču es saprotu vienīgi to, ka man nav pilnīgi ne kripatiņas skilla un es nevaru piespiest sevi neko darīt tā iegūšanas labā, man nav lustes vakaros paņemt kādu papīra skrandu un uzmest kaut vienu lūzerīgu skicīti, lai pirksti neaizmirst, kā zīmuli turēt, es gleznoju kā rītārds [toties ar eļļu, lol, kāpēc jāizšķiež tik bezdievīgi dārgus materiālus, lai taisītu huiņu], arī mani dizaina darbi izskatās lielākoties pēc dirsas [visģeniālākais, ko es esmu radījusi, bija planšete ar siļķi kažokā, taču 90% darba izdarīja Jānis un viņa Wacom, tāpēc tas īsti neskaitās], taču ar visu savu puskoka lēcēj-ismu es atļaujos arī perināt ambīcijas par tikšanu Akadēmijā, nu tā kā tāda zoss - kāda Akadēmija, ja es neko nedaru lietas labā, un kāpēc vispār man bija jāiepinas šajā visā, ja manī nav ne sūda gan no prasmēm, gan no radošās domāšanas - varēju taču spīdoši izkārpīties caur vispārizglītojošo skolu un sākt studēt filoloģiju, teiksim, vai на худой конец kaut kādas stulbas sabiedriskās attiecības un lieki nepampināt galvu, bet nē, tā vietā man nez kāpēc vajadzēja izvēlēties Stokholmas sindromu, ārtblokus un mūžīgu agonizēšanu pie nespējas uzvilkt līniju, oh well, morāls mazohisms vienmēr ir bijusi mana izteiktākā tieksme. Dzīvojieties, patērētāji.