Izvirzu teoriju, ka man galvā ir ieperinājies rūķītis ar magnetofonu - es vienmēr no rīta pamostos, aptveru savu dislokācijas vietu un to, kas šodien par dienu, un tad man galvā sāk skanēt kaut kāda nejauša dziesmiņa [tiem, kas nevar iedomāties, tas ir aptuveni tā kā Dailes teātrī pēc izrādes - tu izej no zāles un vestibilā klusināti skan nupat redzētās izrādes saundtreks, tikai manas dziesmiņas parasti neatbilst ne redzētajiem sapņiem, ne kam], un vienīgais veids, kā no uzmācīgā skaņdarba tikt vaļā, ir to noklausīties pa īstam, vai arī piekaut rūķīti un likt viņam nomainīt plati uz kaut ko vēl lipīgāku - šorīt, paldiesdievam, Incubus, bet smagi ir tie rīti, kad skan kaut kur nejauši dzirdēti krievu estrādes subprodukti vai kas tāds. Dzīvojieties.

Mana mamma, protams, ir labākā mamma pasaulē un vienmēr tāda paliks, taču ibio rio, māt, reizēm es nesaprotu tavu izlaidīgo dzīvesveidu - par pēdējo naudu maizes vietā nopirkt cigaretes varētu atļauties drīzāk mani bohēmas māktie biedrīši, savukārt pieaugušai sievietei ar ģimeni un bērniem vajadzētu tomēr vērtēt prioritātes un tamlīdzīgi, nevis regulāri meklēt iztikas līdzekļus pie savas vecākās meitas [respektīvi, manis], kuras vidējā mēneša izpeļņa knapi sasniedz ­­­­50 Ls - nē, man NAV grūti noziedot pāris latus un aiziet pēc paikas, es tikai nespēju saprast, kāpēc tu savos gados izpildies kā tāds bezatbildīgs pusaudzis [jā, varbūt es ar savu piedzimšanu tad, kad tev bija tikai sūda 15, esmu laupījusi tev visus tavus trakulības gadus un tu mēģini atgūt nokavēto, but hey, tu pati biji vainīga, es tev mani dzemdēt nelūdzu]. Ai [Adobe Illustrator].