Visu dienu esmu šķērējusi ragainos briesmoņus no visādu kalibru līmplēvēm [and one day, the whole stinking world will be theirs, vakardiena man ir devusi krietnu devu lustes ar tiem ķēmiem ņemties], esmu klausījusies brīnišķīgus ritmus un jutusies visnotaļ persikaini, bet uz vakaru kaut kādas pārpasaulīgās skumjas atlīdušas, ibio rio dežaneiro. Velnsviņzin, varbūt vienkārši vainojama pirmā absolūti skaidrā diena pēc nedēļu ilgas promiļu turēšanas asinīs, you know, beidzot brīnumaini apskaidrojas galva un personīgie dēmoni atsāk uzmākties - es, protams, varētu šiem uzgāzt kādu šļuku viskija ar lēto rimīša kolu, bet diez vai man to vajag [drīzāk sagaidīšu brīdi, kad no viņiem vairs nevarēs glābties nekur, un tad gan по полной программе]. Dzīvojieties.