Mans garastāvoklis mainās kā tādai sasodītai grūtniecei, es vispār vairs neko nesaprotu. Tagad gan ir iestājies kaut kāds mieriņš sirdī un kaut nu tas tā arī paliktu, savādāk jau iet no vienas galējības otrā - vienu dienu es jūtos kā laimīgākā sieviete pasaulē, taču jau nākamajā esmu gatava bez jebkāda redzama iemesla maukt kaklā cilpu un iet uz pagrabu [jā, manī vienmēr ir dzīvojuši pretstati, taču ne jau tik nesamierināmi]. Bet ne jau par to ir stāsts. Aizvedu murmulim mūziciņu, piecminūšu vizīte izvērtās pāris stundu ilgās sarunās par visu iespējamo un tagad ir tāda laba sajūta, tā vien liekas, ka ar katru nākamo sastapšanās reizi es arvien vairāk nomierinos, samierinos un visādi citādi salāpos. Protams, vienmēr jau kaut kāda lielāka vai mazāka sāpe pastāvēs visu mūsu kopīgo piedzīvojumu vārdā [tas tiešām ir bijis mana līdzšinējā mūža pats skaistākais posms, es nepārspīlēju], taču noteikti ir kļuvis krietni vieglāk - mūžīgie nerunāšanas periodi ir pārtrūkuši un mēs spējam sarunāties gandrīz tāpat kā tolaik, nestrīdamies, neskaram sāpīgās tēmas, arī es pati esmu krietni savākusies, necenšos sasmelt izlijušos ūdeņus, un tā vien šķiet, ka mūsu kontaktam viss ir daudzmaz kārtībā - es tiešām jūtos labi, mazdrusciņ sērīgi, taču labi, un kaut nu tas tā noturētos arī turpmāk [es varētu atdot 3 pūrus zelta, puskaraļvalsti un Princesi Zeltīti, lai varētu ar viņu arī turpmāk sarunāties tik mierīgi kā šodien]. Dzīvojieties, patērētāji.