Pēdējā laikā sāku justies aizdomīgi noderīga un vajadzīga [pilnīgi vai bail kļūst], ome tādus cilvēkus savulaik sauca par nots naglām, ja nemaldos - šāds cilvēks nomainīs ģitārai stīgas, saliks biedrīšu datoros fotošopu, caurām naktīm virtuvē uzklausīs citu priekus un bēdas, aizdos matu griežamo mašīnīti un poligrāfijas stundu pierakstus, iemācīs bildei iztīrīt fonu, pabaros un padzirdīs un paveiks vēl tonnām citu lietu, palūdz tikai. Bet ne jau par to ir stāsts. Šķiet, ka būšu savākusies, tas priecē - esmu ierobežojusi savu pārmērīgo alkohola patēriņu [galu galā šādi jau var visu savu auru un karmu nodzert], cītīgāk ķērusies pie savu skillu uzlabošanas, visādi aizpildu savu laiku, pildu solījumus un pats galvenais, lieku mierā visus tos, kurus jāliek mierā [nelāgi jau jūtos bez kontaktiem, taču varu saderēt uz trim pūriem zelta, ka tiem citiem bez manis klājas mierīgāk nekā jebkad agrāk]. Lūk. Mieriņš un harmonija, jāķeras pie gleznošanas mājasdarbiem - nestāv absolūti [un fiziski jau man nav, kam stāvēt], taču jādara, jādara, kas cits atliek. Dzīvojieties, patērētāji!