Gribēju ierakstu sacept datorgrafikas laikā, kamēr vieni taisīja banerīšus, bet citi uz projektora skatījās Laimes Lāci [es darīju abus reizē], kas zin, ieraksts būtu bijis krietni priecīgāks, nekā tas būs tagad, lai gan kas zin, viena rakstīšanas seansa laikā man piecreiz nomainās sajūtas, tā ka nekas nav skurstenī ieskrāpēts [un diez vai jebkad būs]. Neviens jau nomiris nav, paldiesdievam, taču kaut kā pelēcīgi tomēr - žūrija izbrāķēja komiksu, The Night Terrors uzstāšanās atcelta, stipendijas laumiņa nelido, gleznošana pūst neuztaisīta un piedevām vēl Sarkanā Armija ar krampjiem vēderā, vanderfūl. Bet ne jau par to ir stāsts, kā parasti, tā jau tik tāda dienišķā ņaudēšana - īstenībā nevar nepamanīt, teju vai katrs mans ieraksts sākas ar lielāku vai mazāku ņaudēšanu vai padusmošanos, pati sāku neciest šo savu manieri. Labi, kuš. Malkoju kafiju, un ja vēl pirms brīža, mājās braucot, man šķita, ka viss taču tomēr ir vairāk vai mazāk salicies pa plauktiņiem, tad tagad ir atgriezusies tā pati vecā sajūta, kuras iespaidā esmu sastrādājusi tonnām muļķību un sastrādāšu vēl tikpat daudz - tas pats vecais, labais dusmu/greizsirdības/visādu mēslu maisījums, kura iedarbību var sadalīt trīs fāzēs - sākumā mana vienīgā vēlme ir zvēriski nogalināt kādu nejaušu garāmgājēju, pēc tam gribas kaut kādā pažobelē kaukt kā aizkautai, un visubeidzot negribas neko, vienīgi piedzerties vai iet gulēt [vai abus kopā].
Dzīvojieties, ibio rio - galu galā tai Stellai no dziesmiņas arī viss bija labi, viņa tikai iekrita šahtā.