Velnsparāvis, tie nolāpītie mazmāsiņas draugi ir viens vienīgs mudaku bars, izplētušies pa visu manu mazkvadratūras dzīvoklīti, ne es varu mierīgi paēst ilgas un patīkamas brokastis, pat ne cilvēcīgi dušā ieiet, neko, tikai sēdēt un īgņoties - ieņēmuši te visus kaktus, skan kaut kāda divdesmitās šķiras deju mūzika, viena blonda dura histēriski smejas par visu, ko redz, visi runā pārāk augstos decibelos, dzer manu vislabāko kafiju [bļin, samaksājiet paši sešus latus par paciņu, esat mūžā kaut vienu santīmu paši savām rokām nopelnījuši?] un vispār, es būšu tik neprātīgi laimīga, kad pēc kāda gada vai diviem no šejienes pazudīšu līdz ar galiem - mēdz jau teikt, ka māsām un brāļiem, kuri bērnībā nesatiek, vēlāk ir baigi jaukās attiecības, bet šis laikam nav tas gadījums, pēc pārvākšanās es viņu vairs nekad mūžā negribēšu redzēt, un ne jau tāpēc, ka viņa te ved visādus apšaubāmus kadrus vai vienkārši neuzvedas tā, kā vienā istabā dzīvojot pieklātos, bet vienkārši aiz tā iemesla, ka nespēju to izlutināto, iedomīgo histēriķi paciest nekādās devās, mums ir absolūta raksturu nesaderība, nekādu kopīgu interešu, nekādas radniecības sajūtas un jau n-tos gadus man katru dienu no rīta līdz vakaram ir ļoti, ļoti jāvaldās, lai no visas sirds neiekrautu viņai pa kosmētikas klāto, saulesbriļļaino ģīmi.
Izrakstījos, vieglāk palika.