Pārmaiņas pēc dzeru rjaženku [eh, vienmēr ejot gar piena bodīti Olimpijas 1. stāvā, smaidu kā pārpīpējusies muļķīte] un pārdomāju dienas iespaidus - tātad, es beidzot saņēmos un aizgāju uz Mākslas Telpu, apskatīt to diženo padomju glezniecības izstādi - it kā jau viss jauki un rožaini, ir no kā iedvesmoties un arī milzīgais darbu daudzums šoreiz likās patīkams [padomājiet, 40 gados taču var sagleznot ne to vien], taču tas šausmīgais izstādes iekārtojums, jēziņ - visa telpa aizbarikādēta ar labirintu no divmetrīgām sienām [ja man būtu klaustrofobija, es pakārtos turpat uz vietas], nepārtraukti jāvadās pēc kartes un sajūta kā tādam Tēzejam aizejot ciemos pie mākslu mīloša Mīnotaura, kurš kuru katru brīdi izleks acu priekšā un iedos pa galvu ar turpat izstādīto Laganovski vai Tabaku [es saprotu, ka vajag visu to gleznu kvantumu kaut kur izstādīt un ar 4 sienām tam ir stipri par maz, bet vai tad tiešām nevarēja cilvēcīgāk, vismaz bultiņas uz grīdas būtu sazīmējuši]. Par Mīnotauru runājot, tālu no patiesības nebija - rāmi soļoju cauri tiem sienu džungļiem un aiz pagrieziena ieraugu savu pamatskolas mākslas skolotāju, akjēzusmarijasvētādievmāte, līdz pat RAVam es nebiju piedzīvojusi neko briesmīgāku par viņu, plānprātīgo pensionāri, kura lika vieniniekus par dienām ilgi ķimerētiem darbiem, taču par kaut ko, kas garajā starpbrīdī ātri uzsmērēts turpat gaitenī un vērtēšanas brīdī nav vēl nožuvis, varēja saņemt vairākus desmitniekus un nosūtījumu uz mākslas olimpiādi piedevām. Dzīvojieties, patērētāji!