05 Jūlijs 2010 @ 21:38
 
Pa sapņiem bija šausmīga gleznošanas skate, divās dienās jāpabeidz pieci darbi, un Vienacainās Šausmas uzdeva gleznot kādu slavenību trīs eksemplāros, psihodēliski spilgtās krāsiņās - es ņēmu Dženisu Džoplinu un atceros to bezizmēra izmisumu, kāds valdīja gleznotavā, taču tas vēl būtu štrunts, jo pēc tam [vai pirms tam?] mani apraka dzīvu, pretīgi - es redzēju, dzirdēju un jutu visu, tikai nespēju nevienam neko pateikt, Ivars [kāpēc viņš?] ilgi minstinājās pirms pirmās smilšu lāpstas uzmešanas, taču pēc tam raka visi, kam nebija slinkums, un velnsparāvis, man nav ne jausmas, ko tas nozīmē - protams, tas nebūt nav dumjākais no maniem līdzšinējiem sapņiem, taču jocīgi, jocīgi [īstenībā galīgi negribas mirt, pēdējā laikā es tik šausmīgi alkstu dzīvot]. Bet ne jau par to ir stāsts [atceries, murmuli, tu vienmēr par šito smējies]! No sociālās dzīves viedokļa es nenožēloju RAVā iestāšanās brīdi, lai cik tas dumji nebūtu - jā, profesionālā ziņā viss ir dirsā un vienmēr ir bijis, mans diploms būs derīgs varbūt vienīgi pakaļas atslaucīšanai [un pat tai nē, papīrs pa cietu], taču pa vidu tai verdzībai es esmu atradusi lieliskākos biedrīšus pasaulē, atliek vien satikt mūsu parasto komplektu, lai visas nebūšanas aizietu diriģēt, un L. ir vispār brīnums, reti ar kuru man ir bijis tik viegli komunicēt un tik patīkami sadzert, eh. Dzīvojieties, patērētāji, lai jums arī lieliska nakts!
 
 
Skaņa: The Von Bondies - C'mon C'mon