Kaķim vārda diena un tagad tas lops demonstratīvi guļ uz maniem 40 rasējumiem [jā, Pičukiņ, apgānīts vatmanis der tikai gulēšanai], stipendijas laumiņa atlidojusi ar miršanas pabalstu par jūliju un augustu [kur es tos 23 latus spraudīšu?], ārā valda pekle un vēderā uzdzīvo Sarkanā Armija, bet īstenībā jau nav tik traki, kā es te iztēlojos - sekmju grāmatiņā visi cipari tikai no augstā gala, pagatavotas ekselentas vakariņas [ar mani būtu izdevīgi dalīt dzīvojamo platību, nevienam vairs nenāktos ēst rolltonus un baltmaizi ar majonēzi], un labcilvēks parīt lasās uz Franciju, saulainu taciņu, varbūt es paspēšu pa to laiku nomierināties - nē, es īstenībā esmu mierīga kā pitons, kāpēc gan ne, jo būs labi, vienmēr taču ir, vienmēr jāaizžmiedz acis un jārij lejā kaklā sakāpušo kunkuli vai sērīgākajos brīžos jādezinficē sevi iekšķīgi ar C2H5OH, 'терпи, терпи, будешь атаманом', velnsparāvis, es nezinu, ko domāt un vai vispār domāt, varbūt tomēr izpelnīties rupju diriģētpasūtīšanu un dzīvot tālāk skaisti - 'jo rupjāk tu kādu pasūti, jo vieglāk viņam aiziet'. Dzīvojieties.