Rokas smaržo pēc pēdējā kopīgā smēķa, labajā plecā vēl mazlietiņ siltuma sajūta un vispār, visas tās nedaudzās minūtes es pārsvarā muļļājos, nespējot veidot frāzes un teikumus, lai gan dritvaikociņ - ko ellē gan man teikt cilvēkam, ar kuru kopā piedzīvotās laimītes un prieciņi izbeidzās pirms sūda pusotras nedēļas, es neprotu smukus atvadvārdus un pēdējais, ko es teicu pelēkajā žaketē ģērbtajai, aizejošajai mugurai, bija 'Tādu es tevi atcerēšos!', mazliet paaugstinātos decibelos, bet ne ļoti. Taču tikšanās vainagojās panākumiem, cik nu tos par tādiem var nosaukt - Eiroremonts ir beidzot atgriezies manā plauktā, draņķa mēmais šī notikuma liecinieks, jo toreiz to tā arī savāca no Ļeņingradas lielā galda un pēc pāris stundām es ar grāmatas savācēju bezkaunīgi skūpstījos uz Raiņa bulvāra, tovakar viss tika pateikts un nākotne rādījās saulstariņu apspīdēta, taču aprāvās, protams, jo man taču nekad nekas nav kā pie cilvēkiem un diez vai vispār būs, šķiet, ka mani nav iespējams izturēt lielās devās, līdzīgi kā Rokupācijā stāvēja rakstīts - 'narkotiku trūkumu viņa mēģināja kompensēt ar histērisku pieķeršanos cilvēkam', es pieķeros tik tiešām histēriski, tik tās narkotikas izpaliek.
Grāmatas beigās, kur lasītāji ir man atstājuši visādas lapiņas un pastkartītes ar 'paldies, ka iedevi palasīt', tagad stāv ar melnu flomasteru uzrakstīti 11 vārdi, rokrakstā, bez datuma un paraksta, un ko tagad darīt, man vispār nav ne jausmas - smieties, raudāt, aizdzerties, izplēst to iekšlapu vai likt grāmatu ar visu ierakstu uz altāra, sasodīts.