Dumji šitā jau veselu nedēļu izniekot rītus - aizkulties uz Jūrmalas gatves namu, apsveicināties ar biedrīšiem un pēc pusstundas iet mājās, jo nekas tā īsti nenotiek, jēziņ, tā vietā es taču varētu stundām ilgi brokastot, nesteidzīgi malkot daudzas stipras kafijas, lasīt Rīgas Laiku un fonā atstāt ieslēgtu gandrīz nedzirdamu radio, nevis testies augšā no paša rīta, lai pēc stundas atgrieztos mājās. Stipendijas laumiņa atlidojusi ar miršanas pabalstu, Rietumu frontē joprojām bez pārmaiņām, un vispār derētu sākt gleznot kaut mazlietiņ, lai gan vienīgā prātīgā lieta, ko šobrīd patiešām vajadzētu darīt, ir iet izgulēties, no žāvāšanās acis asaro un žoklis sāp.
Tā vien šķiet, ka līdz ar Uzvaras dienas notikumiem murmuļbūšanas pēcperiods ir sevi izsmēlis, lomkas beidzot pierimušās, un who knows, varbūt tā ir labāk, vieglāk, noteikti ir - divi gadi sevis salabošanai tomēr ir krietns laiks un protams, ka nekas nekur nepazūd un nekad tā arī neizbeidzas [joprojām pār muguru skrien trīsas, dzerot Moku ar pienu, klausoties múm, sajūtot smēķu garšu, ar auto aizvālējot garām Zaķusalai vai izdzirdot bruģa skaņu, un domājams, ka skries vēl vismaz trejdeviņus gadus], bet tomēr - piekabināt tam visam kaut cik labāku finālu tomēr līdzinās muļķīgiem centieniem sabāzt zobu pastu atpakaļ tūbiņā, un esmu pārliecināta, ka mana mierā likšanās ir izdevīga abām iesaistītajām pusēm, galu galā pārlieku ilgi es beidzos nost pati un bendēju nost Viņu [brīnos, kā visu šo laiku netiku vienreiz par visām reizēm pasūtīta diriģēt, citam nebūtu nervi tik ilgi turējuši], un kas zin, varbūt mēs beidzot spēsim sarunāties mierīgi, izslēdzot mūžīgos strīdus un nerunāšanas periodus. Kaut nu tas tā būtu.

Amēlija vienmēr būs mana īpašā kafijošanas vieta šajā pārgurušajā metropolē.
Izbļaušu rīklīti pie Xiu Xiu, man tas viss ir jādabū no sevis ārā, un pēc tam rasēšu, rasēšu.