It feels sad today, bet ne jau par to ir stāsts - jēziņ, ko tik es neesmu septiņu dienu laikā sastrādājusi, ziedēšanas laiks ir ieminis pedāli grīdā un man atliek vien klejot pa pasauli ar to permanento smaidu sejā, dziļi ievelkot nevēdinātajās plaušās reibinošo pilsētas gaisa un ievziedu sajaukumu. My own summer. Vietējās ziņas: nevaru sevi piespiest apgānīt vatmaņus un ķidāt līmplēves [gan jau Jūrmalas gatve man piedos], famīlijas vienīgais vīrietis varbūt laiž pa kreisi, varbūt tomēr nē [tā gan nav īsti mana darīšana, bet kur gan mūžā ir redzēts, ka viņš gludina kreklus, darba traumas maskē ar plāksteriem un nervozē tā, kā var nervozēt tikai sievietes dēļ], un vakarā es klīdīšu pa muzejiem, jā - tas laikam ir vienīgais masu pasākums, uz kuru es vispār eju, mans interešu loks ir neizmērojami plašs un reizē tik neiedomājami šaurs. Dzīvojieties.

Atceros šādus negaisus bērnībā, pie pērkondārdiem ome teica, ka dieviņš barās. Šodien dieviņa dusmām fonā Mielavs, ak, es labprāt uzsmēķētu vaļīgi satītu Cherry Choice un ietu ārā [un tu brīnies, kāpēc es nekad mūžā neesmu lēkājusi pa peļķēm].