O vareni, vareni, Zālaman, you're doing it well - īsti nezinu, ko domāt un vai vispār domāt, taču par to nebūs stāsts - tas lai paliek pie manis šoreiz, no tā netiks taisīti treidmarki, ne ©, ne ® [un starpcitu, pareizi dara tie, kuri manu rajonu sauc par Ilgu Ciemu, nevis Iļģuciemu, tālu no taisnības viņi nav]. Dzīvot ir kļuvis mierīgāk, un elpot vieglāk, pētu savas sajūtiņas un netaisu darbus [šī skate būs nāvējoša, noteikti, brokastīs dzeršu Pitbull un vakariņās vārīšu Dallmayr], putniņi joprojām dzied 'skices, skices, skices' un man joprojām nepatīk Baltijas Papīra jaunās telpas - protams, tur tagad ir vieta visiem pārgurušajiem nabadziņiem un arī pārdevēji sanākuši vienkopus, taču tas vairs nav tas, vairs nav supersmago durvju, nav bezgalīgo rindu ārā pa durvīm, nav tās pierastās grūstīšanās pusstundu pirms slēgšanas, kad jāmēģina pārdevējam cauri apkārtējo balsīm ieskaidrot, ka vajag tieši tādu papīru un ne savādāku, un vēlāk jāairējas cauri divdesmit citiem tādiem pašiem papīru tīkotājiem ar krietna izmēra saiņiem rokās, visi līdzjūtīgi atskatās [it īpaši, ja ārā gāž lietus] - cilvēki gan ir palikuši, tomēr telpas omulība pagaisusi, eh. Šonakt es varbūt beidzot gulēšu, tā man labpatiktos domāt.
Mana svētlaime ir tonnās neizmērāma.