Tās sirēnas mani pārbiedēja [actually, mūža laikā dzirdēju pirmoreiz], ja nebūtu tas poļu prezidents pie vainas, būtu pavisam nopietni padomājusi, ka sācies atomkarš un skrietu glābt kaķi, bet nu sajūta vairāk nekā apokaliptiska - superapmācies laiks ārā, stiepti kaucieni pa visu rajonu un vēl tās siltumnīcu drupas pretējā ielas pusē, tiešām nepatīkami.
Rīta alus, good for me. Šī būs lieliska diena!

Būšu galīgi nojājusi tumbas, tik skaļi múm klausoties, bet nu šodien var, un vakara alus patīkami mierina [Faxe logo vikings lūr uz mani no bundžas, vismaz kaut kāda sabiedrība]. Aizgāju un nopirku divriteni, jess - par savām sūri grūti izlolotajām finansēm [vismaz beidzot jūtos kā materiāli patstāvīga būtne, kas pa lielākai daļai arī esmu], varēšu vizināties līdz pasaules malai ar sarkanmelno Gloriju un kas zin, varbūt beidzot pārstāšu fotosintezēt mājās un pie viena nodzīšu to riepu servisu no sava vēdera. Bet ne jau par to ir stāsts - visi tie riteņi un tumbas ir sūds, jo es satiku Viņu, savu Viņu [gandrīz kā tolaik, atkal svētdiena un atkal alus], ibioriodežaneiro - ja visas manas sajūtiņas jau divus gadus nav viena sasodīta beznosacījuma mīlestība, tad es vispār nezinu, kas tas ir, un katrā ziņā plānprātīgi laimīgs ir tas, kuram izdosies viņu iegūt - protams, laimīgais loterijas biļetes īpašnieks saņems visu banku un šova vadītājus piedevām, jo galu galā the winner takes it all - gan nosalušu degunu aiz sava krekla apkakles, gan ceļojumus ārpus laika un telpas, gan trauslās rociņas savās lielajās ķepās, gan Zaķusalu ar visu happy place, labnakts īsziņas, bezgalīgas vēstuļsarakstes, mazos mulsinošos pēcpusdienu piedzīvojumus, vārtrūmes, glāstus, skāvienus, pieskārienus, mīļvārdiņus [drošvien ar murmuļbūšanu komplektā], reizē pateiktus vārdus, pirkstus matos, lūpas pie auss, smēķu dūmus, sasodīts, ja man nebūtu žēl to nabaga trauku, kāds drošvien lidotu pret virtuves grīdu, lai apakšstāva Pēterim un Zinai apmetums nobirst [lai gan viņi jau nav vainīgi, viņi ir tikai miermīlīgi pensionāri ar sarkanu Opeli un divistabu dzīvoklīti - pati ziepes savārīju, pašai tagad jāņemās]. Pēc nedēļas būs divdesmit sestais aprīlis un es nezinu, ko tie divi varbūtējie gadi man nesīs - protams, es turpinu dzīvīti, esmu pavākusies nost no trases, kļuvusi neparasti mierīga un patiešām, no visas savas sekundāri kardiopātiskās sirds vēlu saulainu taciņu tiem gudrajiem un skaistajiem, kuri nāks pēc manis, bet tomēr, tomēr - lai arī cik ļoti mierā likusies es nebūtu, man tomēr vēl ik pa laikam iesāpas tas kopā nebūšanas fakts, un ļoti iespējams, ka pēc šī deķa izlasīšanas mēs atkal nerunāsim trejdeviņus gadus [man šausmīgi nepatīk runāt sliktu, taču nez kāpēc vienmēr sanāk, un tad es nodaru pāri un man nepatīk nodarīt pāri!]