Acu priekšā šilierējas migliņa [nē, es nemaz neesmu akla, kur nu, tikai acu ārste vairs nevar uz lapiņas 027/u atrast brīvu vietu], man mazdrusciņ pietrūkst manas 'nearest dearest' un rīt līdz vēlam vakaram jāmirkst Jūrmalas gatvē 90, agonējot pie kultūras vēstures, kura patiesībā būtu lieliskākais priekšmets pasaulē, ja vien pasniedzēja nebūtu arī anestezioloģe un nedeklamētu šūpuļdziesmiņas par šumeriem un ēģiptiešiem nepārtrauktu 80 minūšu garumā. Jūtos mierīgāk un saulstariņu apspīdētāk nekā iepriekš un tas noteikti uz kaut ko norāda, bet varbūt tās ir manas neizgulētās naktis un konstantā miegainība, kas mani dara tik neierasti mierīgu.
'Been here before, been here forever', argh.