Mani nedrīkst laist bibliotēkai pat tuvumā, vienmēr sanāk no jauna krist mūžīgajā literatūras grēkā, un tā vietā, lai aši sameklētu obligāto Vili Plūdoni un dotos prom, es pārnācu mājās ar grāmatām piebāztu somu, turklāt lieliski apzinoties, ka mierīgi lasīt varu tikai naktīs, ja līdz tādām vispār izdodas aizdzīvoties - esmu iemācījusies atslēgties pāris minūtes pēc ierakšanās segā un kaut kas noteikti nav lāgā ar maniem bioritmiem, ja tie vēl nav pa šo laiku nosviluši. Bet ne jau par to ir stāsts! Šis gadalaiks man patīk arvien vairāk un šķiet, ka rudenī izskatos skaistāka, nekā parasti.