Kompozīcijas kartona mēsls iesaiņots plēvē un gaida rītdienu, logs līdz kājai vaļā un gribas, lai izsalst. I failed again. Tas mazdrusciņ atgādina to, kā pagājšgad Freimane lika mums skatīties Būri, kur pa vidu arhitekta Bērza monologam ik pa brīdim iejaucās sievietes balss ar vārdiem 'I couldn't find you'. 'I couldn't find you' - turpinot asociāciju virknīti, kāds godājams dziedonis pirms daudziem gadiem dziedāja 'but if you still feel sad, you can reach me online', un manuprāt šī vienīgā iemesla dēļ es dienām ilgi pūstu internetvadu otrā galā - cerot uz neesošiem brīnumiņiem, uz Kāda esamību. Nožēlojami jau bez gala, bet ne jau par to ir stāsts, jo priekš kam vispār stāstu - esmu pamanījusi vienīgi to, ka dzīvoju mūžīgā, konstantā pieskārienu badā un baidos pieskarties citiem. Bail iedomāties, kur tas mani beigu beigās novedīs un kur jau ir novedis. Dienas vārdu limits ir neveiksmīgi izsmelts, un tāpēc vakara nobeigumam dienas copy-paste, dārgie patērētāji:
'только грязь на дне карманов одежды
и какое-то чувство, что-то вроде надежды'