Kombinēju desmitiem un simtiem mazmazītiņu kartona klucīšu vienā vienīgā sasodītā kompozīcijas darbā [ar kuru pēc tam varēs kurināt krāsni] un nezinu īsti, ko domāt un vai vispār. Nakts izvērtās smagāka, nekā tās man parasti mēdz būt, un savās trīs turpmākajās 'platajās dienās' es ceru dzīvot mierīgi, bez 'when I hit the bottle' un nopietniem sajūtiņu sakāpinājumiem - mierīgi sēdēt savās gaišzaļajās sienās un rasēt vai varbūt nerasēt.
Vēlos vienīgi to, lai viņa ar mani runā - kaut vai gāna no panckām ārā, taču runā.