Sēžu un smaržoju pēc lietus, darbnīcām un līmes, piedevām skan Devendra, gatavais jaukums - biju aizliegusi sev viņu klausīties [laikam Blaumaņielas sakarā, neatceros], bet vienalga, viņš tagad mierinoši plūst pa maniem asinsrites lokiem un silda salijušo miesu. Kājas slapjas un deguns nosalis, tas liek justies un izskatīties drusciņ kā ērmam, lai gan es taču vienmēr tā izskatos - ar krāsiņām nošķiesti apavi, mūžību negludināts krekls un zem cepures saņurcītu matu bardaks. 'Да, я такая.' Veģetatīvā krīze laikam padevās un atlaida manu nervu sistēmu vaļā, jau otrā diena bez histērijām un sevišķām sāpītēm - varbūt tur zāles pie vainas, varbūt vakardienas/aizvakardienas murmuļsaruna, kas to lai zin, taču kondīcija noteikti ir daudzreiz labāka, nekā pirms pāris dienām - piektdien pie neirologa, un tad jau manīs, kā dzīve iegrozīsies. Neraugoties uz to, ka pēdējo dienu laikā regulāri stāstu sev 'nedrīkst sāpēties, sieviet, nedrīkst', esmu sasodīti dusmīga un sašļukusi, atkal, lai gan nevajadzētu un turklāt iemesla arī īsti nav, tikai viens vienīgs un tas pats izcili dumjš. 'Kuš, sieviet, tas taču mēdz pāriet', bet vai tad tām manām iekšām var kaut ko ieskaidrot, šīm viss vienmēr ir pa savam un tā lūk rodas krīzes un krīzītes. Varētu aizbraukt pie biedriem uzvilkt kādu dūmu un padzert šo to reibinošu, varbūt tomēr nē - jāizsāpas, jāsasildās un jāiet gulēt, kamēr nav sastrādātas jaunas muļķības, kuras pēc tam nāktos nožēlot trejdeviņus gadus. Visa atlikusī nedēļa izcīnīta brīva, un man nav ne jausmas, ko īsti iesākt vēl četras dienas. Dzīvojieties, patērētāji.