Hm, šodien taču tas visās malās izslavētais gājiens, un es nudien nesaprotu, kāda Jāņa pēc kaut ko tādu vajadzētu rīkot - by default esmu ar rokām un kājām par varavīkšņainajiem, bet kāpēc ir jāiet izsaukt uz sevi masu agresiju, jopcikrazīt, demonstrēt savu gultas dzīvi un speciāli kaitināt jau pietiekoši nokaitināto tautu? Sabiedrība tāpat ir pietiekoši informēta par to, ka tādi cilvēki eksistē, un te piedienētos citēt Virdžīniju Vulfu - 'Atzīsim, ka tā dažreiz gadās. Dažreiz sievietēm patīk sievietes.' Ja nemaldos, visas tās padarīšanas nosaukums taču ir 'Draudzības dienas', un es stipri šaubos, ka ķērcieni 'Noupraid, noupraid!', Dimitera sievas dievišķie lāsti un lidojoši izkārnījumu maisiņi apliecina kautkādu nesatricināmo draudzību - dzīvojiet taču mierā vienreiz, nelieniet lauvām rīklēs, līdz ar to arī iespēja dabūt pa ģīmi no kāda homofoba samazināsies līdz pēdējam. Neraugoties uz to, ka dažreiz man pie cepures ir piesprausta varavīksnīte, es taču neskrienu pa ielām un nerādu nevienam savu privātās dzīves bilanci, un vispār pasaulei nav ne mazākās daļas gar to, kuru un cik ļoti es mīlu, manuprāt - ar to arī beigsim šo vārīgo tēmu. Tagad jāgaida vakaru, un jācer, ka pilsētā būs skaisti - smaidīgi cilvēki ielās, gaismiņas un ekspozīcijas.

Kaut nu tu atrastu spēciņu un izturētu, cilvēk - tā būs mana pēdējā šodienas vēlme.