Sapņos redzu pilsoni Annu nezkāpēc, tas liekas tā jocīgi. Pēc pusstundas jābrien uz Jūrmalas gatvi 90, klausīties, kā mani gāna par slikto krāsojumu un paralēli piezīmēt pilnus pierakstus ar visu veidu ķinķēziņiem - tik ļoti negribas domāt par pirmdien nododamo gleznošanu, galvenokārt tāpēc, ka pasniedzējas seja jau atkal pamanīsies pietuvoties manējai aptuveni trīs mikrometru attālumā un manā nabaga ausī skanēs klasiskais, pusstundu ilgais audioieraksts "Atkal tev ir krāsa par šķidru, šo laukumu nepieciešams vēsināt, netaisi tik melnas ēnas, visā visumā kopiespaids [...], ielikšu seši starp septiņi ar domu, ka nākamreiz būs labāk!". Nudien nezinu, cik naktis man vajadzētu negulēt, lai beidzot izmocītu kaut ko apbrīnojamu. Eh. Uz galda smaržo Purva ielas ceriņi, šo smaržu nudien nav iespējams sajaukt ne ar ko citu - tie ir tie īpašie, jau kopš mūžsenas bērnības pazīstamie ceriņi, un tajos vienmēr ir pieclapu ziediņi, ne tā kā tajos, kuri aug šeit. Starpcitu, māja, kurā es piedzimu un uzaugu, tagad ir nolīdzināta līdz ar zemi, tajā vietā ir uzbūvētas veselas trīs [mans nabaga dārzs!], un precīzi manas mājas vietā ir iekārtota mauku māja, vai nav lieliski - kaimiņi gan teica, ka tā esot drīzāk kaut kāda treniņbāze, ne klientu pieņemšanas vieta, bet tomēr - stulbi apzināties, ka vietā, kura bērnībā bija bezmaz vai visa mana pasaule, tagad trenējas jaunā prostitūtu paaudze. Ak priecīgā diena.