Pilsēta ir saules pārkarsēta un putekļaina, grr, gribu tādu pamatīgu lietusgāzi, pēc kuras būtu viegli elpot un viss rajons smaržotu, un vispār šis pavasaris ir pārlieku ļoti līdzīgs pagājušajam un tas mani drusciņ skumdina. Mālēju savas sasodītās krāsiņas vienu pēc otras un domāju par to, cik antisociāla esmu kļuvusi - savus pāris kvadrātmetrus es pametu reti un aptuveni reizi mēnesī satikt kādu ar RAV nesaistītu cilvēku man ir vesels notikums, kuram es gatavojos trakāk nekā ķīnieši Olimpiskajām spēlēm. Manas brīvdienas paiet ar papīriem un otām, mīlējoties ar Pārstrādāšanos, un kamēr biedri rīko ūdenspīpes vakarus kojās, vai visi kopistiski kaut kur dodas, es sēžu mājās, trekterēju kafiju un spīdzinu savu glezniecisko jūtīgumu - 'nē, šoreiz nē, mīlīši, man jāstrādā'. Nudien apbrīnoju tos, kuri neraujas kā plēsti un vienkārši bauda dzīvi, pie viena paspējot pietiekošos daudzumos saštancēt pasniedzēju sadomātos vājprātus, tas man vienmēr liek domāt par to, kāpēc es tā nemāku un man mūždien ir jādīrājas uz pusēm kautkādu neesošu mērķu dēļ. Es palēnām izgaistu no cilvēku domām un prātiem, 'abonents, kuram jūs zvanāt, neeksistē'.