30 Aprīlis 2009 @ 17:41
 
Vadu jau trešo dienu brīvas sievietes statusā, un tas mani dzen kapā. Par spīti tam, ka nakti pavadīju ar krāsām un tā īsti negulēju, vienu lietu gan no rīta izfunktierēju: patīkami mierinošā frāze 'the birds are singing to calm us down' tā īsti nelīmējas kopā ar īstenību, vismaz ne ar manējo - aiz mana loga no agra rīta līdz vēlam vakaram dzied zīlītes, un viņu īpatnējā čivināšana patiešām izklausās pēc 'skices, skices, skices'. Nekur nav miera, varbūt es vienkārši jūku prātiņā, līdzīgi kā Paula reiz rādīja - trr, pī, kukū, bet ne jau par to ir stāsts. Ir kaut kā šausmīgi sērīgi ap sirdi, tiešām ir - šādā laikā nepieklātos bēdāties, ir taču pavasaris ar visām savām ziedēšanām, bet es nespēju pienācīgi salaboties. Tās laikam ir lomkas jau nezkuro mēnesi, tīri fiziskas lomkas pēc sava zvēra - mana endorfīnu fabrika ir izputējusi jau sen. Sestdien derētu līdz Z-salai aizbrist, bet varbūt labāk nē, nezinu, man kaut kur joprojām mētājas īsziņa par sēdēšanu parkā un 'sūda Winston' smēķēšanu. Ko nu par to. Šodienai piederas tikai un vienīgi filmas Requiem for a Dream titulskaņdarbs, es dotajā brīdī nespēju iedomāties neko citu savu ausu aizpildīšanai.
 
 
Sajūta: mrr
Skaņa: Clint Mansell - Summer Overture