Līdz Jūrmalas gatvei 90 tā arī neaizkūlos [nebija spēciņš kaulos], toties gāju svētceļojumā uz pastkastīti ielas galā, pinoties pati savās kājās un nevaldāmi klepojot, bet vismaz Zvaigznīškristīne pēc pāris dienām saņems kārtējo vēstuli. Sēžu te tagad tāda pusaizmigusi un prātā salīdzinu datumus, līdzīgi kā sensenajās bioloģijas stundās lika meklēt tādu un šitādu augu/kukaiņu/baciļu/orgānu kopīgās pazīmes - velku paralēles starp šo dienu un dienu pirms gada, un lieki piebilst, ka atšķirība ir vairāk nekā kliedzoša. Tieši šajā mirklī precīzi pirms gada kopā ar biedriem rāmi malkoju garšīgu alu saules piespīdētā zaļā istabā pilsētas otrā pusē, fonā kautkādi latviešu estrādes censoņi lepni kliedza 'Dzīve bez apstājas!' un vēlāk viņus nomainīja múm, tad pēc daudzām ilgām uzdzīves stundām visi party animals devās mājās, savukārt mēs klusējot gājām visiem aiz muguras, kautrīgi sadevušies ķepās, tas bija tas skaistais brīdis, kad starp mums viss vēl tikai sāka veidoties un formēties, bet не будем о грустном, un nākamajā rītā es nedevos pildīt ierastos pienākumus, jo endorfīnu plūdi smadzenēs vienkārši draudēja noslīcināt. Kā ir tagad? Tagad man alus vietā ir kautkāda pusfabrikātaina paciņzupa, jo neko citu es īsti nespēju ieēst, visi apburošie cilvēki ir katrs savā pilsētas galā, mīļcilvēka pirmā apmulsuma vietā kursabiedri prasa, lai uzmālēju šiem pāris iekavētus darbus par zināmu samaksu, un roka, kurā toreiz vēl ilgi pēc tam mitinājās otras personas Siltumiņš, tagad izskatās kā pēc atomkara, bail ar tādu tautās rādīties. Kopīgās pazīmes: vismaz krekls tas pats, kurš toreiz, patīkami atmosfēriskie múm joprojām ņaud to pašu, un arī šodien es neesmu aizgājusi pildīt pilsoņa pienākumus - tādi savdabīgi pieturas punkti, 'остатки былой роскоши', ibio rio dežaneiro, tas šausmīgi skumdina. Būs labi.

Gribētos beidzot pieķerties zīmulim [kamēr manis nebija, visi kautkur izvazāti, tikai viens sasodīts 7H palicis], vai labākajā gadījumā otai, bet Iedvesma ir paņēmusi pie rīkles savu gultasbiedru Radošo Potenciālu, abi ir savākuši mantiņas un aiztesušies kaut kur prom, beztermiņa atvaļinājumā - pat gultu nav vīžojuši pēc sevis saklāt, lopi.
[Pauze]
Pauzi ieliku tāpēc, ka mani atkal apciemoja lēkme, sasodīts - jau kļūst par normu vismaz reizi dienā tā vienkārši palikt bez gaisa un izmisīgi klapēt pa sienām, lai kāds atnāk atpestīt, patiesībā es brīnos, kāpēc mani vispār izrakstīja no slimnīcas. Esmu kļuvusi par kopjamu zvēru, kuram pēc tam noslauka mutīti un izšņauc deguntiņu [visa epopeja nebūt neaprobežojas tikai ar smagu klepu un bezgaisu, kur nu! tie ir tikai ziediņi], un vienmēr pēc gaisa atgūšanas man nekontrolējami trīc rokas un birst asaras - ak, kā riebjas šitā dzīvot. Aizmirsu, par ko taisījos šajā ierakstā runāt, un nu i nafig.