Gribētos beidzot pieķerties zīmulim [kamēr manis nebija, visi kautkur izvazāti, tikai viens sasodīts 7H palicis], vai labākajā gadījumā otai, bet Iedvesma ir paņēmusi pie rīkles savu gultasbiedru Radošo Potenciālu, abi ir savākuši mantiņas un aiztesušies kaut kur prom, beztermiņa atvaļinājumā - pat gultu nav vīžojuši pēc sevis saklāt, lopi.
[Pauze]
Pauzi ieliku tāpēc, ka mani atkal apciemoja lēkme, sasodīts - jau kļūst par normu vismaz reizi dienā tā vienkārši palikt bez gaisa un izmisīgi klapēt pa sienām, lai kāds atnāk atpestīt, patiesībā es brīnos, kāpēc mani vispār izrakstīja no slimnīcas. Esmu kļuvusi par kopjamu zvēru, kuram pēc tam noslauka mutīti un izšņauc deguntiņu [visa epopeja nebūt neaprobežojas tikai ar smagu klepu un bezgaisu, kur nu! tie ir tikai ziediņi], un vienmēr pēc gaisa atgūšanas man nekontrolējami trīc rokas un birst asaras - ak, kā riebjas šitā dzīvot. Aizmirsu, par ko taisījos šajā ierakstā runāt, un nu i nafig.