Sēžu uz gultas, šūpoju kājas un vēroju savu apgānīto roku, izskatās vienkārši šausmīgi. Sapnī murmuļcilvēks atnesa plāksterus, marli un 3 zeķu pārus, katru 48 sant. vērtībā, un es nezinu, ko tas nozīmē, laikam jau neko, un ilgas cērt rīklē jau desmito mēnesi vismaz. Veselība neuzlabojas, gluži otrādi - arvien vairāk trūkst gaisa, un manuprāt, es šajā gultā sagaidīšu pastardienu, brutāli nosmokot. Blakusgultas sievišķis skatās manī un smaida.

Bija nupat lēkme, viena no tām spēcīgajām. Atkačāja, dritvaikociņ, un arī nomierinošās ripas iedeva - grēks tā teikt, un lai piedod man visi dievi, bet būtu labāk atstājuši ar zilu ģīmi palātā aiziet pie tēviem, jo jēgas jau tāpat nav un turpmāk veģetēt ar inhalatoru man neliekas īpaši rožaini. It kā jau nekas tāds īpašs, bet riebīgi - kam man 3 pūrus zelta vērtas palīgierīces, kas es kāds invalīds? Pasaule īpaši nepriecāsies par manas uzturēšanas arvien augošajām izmaksām, manuprāt. Labunakti, pilsoņi.