Sēžu procedūru telpā ar skābekļa masku uz ģīmja, un man nav ne jausmas, kā dzīvot tālāk.

Izņēma katetra adatu beidzot, vismaz kaut cik jūtos kā baltais cilvēks bez dzelžiem zem ādas. Plāksteri un marles nāk nost kopā ar nelieliem, bet jūtamiem miesas gabaliem, un visi tie izdīrātie caurumi sulojas, brr, skats jau nu pa rubuli - es negribu sapuvušu roku, ar tādu būs grūti dienišķos tušas darbus pļeckāt. Jauko sievišķi iz blakusgultas rīt izraksta, un man drošvien būs vēl skumjāk, nekā patreiz. Laidiet mājiņās, man vēl krāsu mācības darbi pusratā stāv!