Pieķēru sevi tādā kā filmas līmēšanas procesā - jocīgi, jo es visu atceros skaidri un daudzmaz hronoloģiski un nekādiem atmiņu krikumiem nevajadzētu uzpeldēt, bet še tev Anniņ vasarsvētki, tie arvien uzpeld, un es jūtos kā ieslēgta montāžas telpā kopā ar sevi pašu, un man nākas klausīties visā, ko atceros, un pirmajā brīdī es klausos nedalāmā interesē, bet jau nākamajā es gribu stāstniekam [respektīvi, sev] spert ar savu skrūvzoļaino huligāna zābaciņu un brēkt, lai aizveras, lai aizveras, sasodīts. Joprojām apsveru domu par kautkādu mind eraser vai ko tādu, varbūt man izdosies iegūt vienu skaistu un nevainojamu spotless mind eksemplāru, bet 'ko gan var gribēt šitajos laikos, kad piens dārgāks par alu', un kad izdzēšanas process būtu kautkur pie 47% atzīmes, es drošvien kliegtu, lai pārstāj dzēst - vispār, ja es ikdienā nerunātu tik klusi un kaunīgi, es noteikti kliegtu tādā balsī, ar kuru var veselas armijas komandēt. Nezinu, ticība neļauj. Nepārtraukti nāk virsū kauciens un gribas domāt, ka tā ir kautkāda iesildīšanās varbūtējam priekam, nevis sekas visam pēdējās pāris dienās savārītajam. Dzīvojieties.

Radinieki vēl man visu to labāko un no visas sirds cenšas sabarot ar ķīseli, jaukumiņi gatavie, bet es nespēju to recekļaino masu iedabūt sevī ne sitama, ne lūdzama, vispār man sāp visi iespējamie iekšējie orgāni un es nezinu, kas tā ir par iezīmi un vai rīt pēc vēlās zīmēšanas iešu ēst pusdienas [tā ap sešiem vakarā, tā ka drīzāk vakariņas], patiesībā es vispār neko nezinu, un tehniski man uz pieres vajadzētu izgaismoties uzrakstiņam 'Jo mazāk zinu, jo labāk guļu', bet tie nudien ir klaji meli, jo es neguļu vairs nemaz, visādas kaites un nenormālības mani un manu miesu piemeklē pārlieku regulāri.