Pieķēru sevi tādā kā filmas līmēšanas procesā - jocīgi, jo es visu atceros skaidri un daudzmaz hronoloģiski un nekādiem atmiņu krikumiem nevajadzētu uzpeldēt, bet še tev Anniņ vasarsvētki, tie arvien uzpeld, un es jūtos kā ieslēgta montāžas telpā kopā ar sevi pašu, un man nākas klausīties visā, ko atceros, un pirmajā brīdī es klausos nedalāmā interesē, bet jau nākamajā es gribu stāstniekam [respektīvi, sev] spert ar savu skrūvzoļaino huligāna zābaciņu un brēkt, lai aizveras, lai aizveras, sasodīts. Joprojām apsveru domu par kautkādu mind eraser vai ko tādu, varbūt man izdosies iegūt vienu skaistu un nevainojamu spotless mind eksemplāru, bet 'ko gan var gribēt šitajos laikos, kad piens dārgāks par alu', un kad izdzēšanas process būtu kautkur pie 47% atzīmes, es drošvien kliegtu, lai pārstāj dzēst - vispār, ja es ikdienā nerunātu tik klusi un kaunīgi, es noteikti kliegtu tādā balsī, ar kuru var veselas armijas komandēt. Nezinu, ticība neļauj. Nepārtraukti nāk virsū kauciens un gribas domāt, ka tā ir kautkāda iesildīšanās varbūtējam priekam, nevis sekas visam pēdējās pāris dienās savārītajam. Dzīvojieties.