Sabijos no sava atspulga tramvaja durvīs - acis dīvainas, divas tādas zilzaļpelēkas pogas aiz brillēm un zem cepures, ar kautkādu neizsakāmu izteiksmi, izķidā pa detaļām un manuprāt, var droši sajukt prātā, tādās skatoties - nezinu, varbūt tāpēc es cenšos runājot neskatīties cilvēkam acīs, tā ir viena no manām sasodītākajām iezīmēm. Divdesmit sestais šodien, un veselas desmit kapeiciņas iesaldētajā kontā, eh, es turēšos kā vīrs un neturpināšu rakstīt. Klusais vakars, bez substancēm, bez nekā, tikai Mogwai vāvuļošana.