Pastniektante atstiepa vēstules, veselas divas, un tā nu es gulēju un lasīju un otrās vēstules beigās ar lieliem melniem burtiem stāvēja rakstīts 'Par brīvību, Šņurc!', un tas bija daudz varenāk, nekā izklausās. Visur ir auksts un siltie krekli nesilda [nolāpīts, cik ļoti vajag blakām siltu miesu, pilnīgi acīs cērtas!], mani ir piemeklējis ierastais stāvoklis un vispār, 'there's nothing left to feel except this boring kind of anger'. Aiz loga plivinās sniegpārsliņas un krīt manā skurstenī, tieši iekšā krāsnī, nu vai nav dumjas, ne.

Man atkal salst rociņas, vēderā lido spārnaini modžahedi un tā tālāk.
Nē, es tomēr varētu būt nejēga vai vēl labāk vicenejēga. Vice, vais.