Eh, 'mīļā Matīsa draudze', vakar kautkādas nebūt romantikas uzdzīšanai skatījos Titāniku jau velnsviņzinkuro reizi [galvenokārt dēļ skaistās aktrises, kura man atgādina Vinetu no dekoratoru nodaļas un šobrīd man aiz muguras TV kaste rāda atkārtojumu, rr], grauzu savas ķiršu liķiera konfektes, pie viena izfunktierēju, ka makaroni ar sieru ir mans afrodīzijs vai kā viņu tur, un neraudāju, kur nu, mans acu mitrināšanas cikls tāpat uzvedas, kā pašam labpatīk, un ej nu saproti - es raudu vai nu par visu, vai nu neraudu vispār [tur laikam mēness fāzes vainīgas], eh, un tad līdz vēlai naktij/agram rītam uz apņurcīta 100 g/m² papīra zīmēju, kā no manis lido ārā pelēki putniņi - iepriekšminētajā ķēpājumā mani zābaki ir pusšņorēti, galvā cepure, paskats kā vienmēr pārlieku nošņurcis un no atpogātā mēteļa azotes ārā izplēšas seši pelēki putniņi - 'and out of you grey birds fly'. Izpausmes, ibiomaķ, pasaules glābšanas vārdā atņemiet man zīmuļus un dzēšgumijas, jo ne brīdi nepamet tā sajūta, ka ar katru jaunuzvilkto švīku es apgānu visu, kas šajā jomā jebkad ir bijis radīts. Bet ne jau par to ir stāsts, stāsts būs par to pašu, ko parasti, lai gan es vienmēr cenšos panākt, lai stāsts par to nebūtu. Ar TO laiku saistās simtiem un pat tūkstošiem visvisādu lietu/vietu/sajūtu, un ja runājam par skaņām un konkrēti par mūziciņu, katra piektā pie manis atrodamā dziesma kaut ko izraisa - vai nu kaut ko noteiktu, vai nu kādu tāltālu un izplūdušu sajūtu ar visvisādiem piejaukumiem. Nezinu, nemāku teikt. Divi skaņdarbi tomēr ir tādi visaptveroši, pāri malām līstoši un visu izsakoši, tādus sauc par 'mūsu dziesmām' un tamlīdzīgi - tāds ir manis mūždien katra vārda galā pieminētais Weeping Rock Rock un šķietami vienkāršā Lidmašīna, un abi skaņdarbi ir pārāk... pārāk. 'Nothing is forgotten, nothing will be forgotten.'