Drēbēs sasūkusies vakardienas smarža, saldskābrūgtenais vīraka un svešas miesas aromāts vajā un neliekas mierā, eh, šis laikam ir pirmais hronikās minētais gadījums, kad man plānprātīgi gribas, lai mans krekls smaržo pēc manis, nevis pēc kāda/kaut kā cita. Jocīgi, vienmēr ir tik ļoti paticis sev līdzi aiznest citas smaržas, tādas netveramas citu lietu/vietu/cilvēku daļiņas, kuras vēl labu brīdi pēc tam atgādina piedzīvoto, bet šis nav tas gadījums, nudien - šoreiz gribas atpakaļ savu smaržu, par kuru sajūsminājās tie, kuri sildīja nosalušos degunus aiz mana krekla apkakles un uz jautājumu:"Ko tu tur dari?" vienmēr atbildēja ar īsu un kodolīgu "Elpoju tevi". Jā, bet ne jau par to ir stāsts, es vienmēr izmisīgi cenšos panākt, lai stāsts par to nebūtu. Eh. Kreklu tagad jālidina veļasmašīnā, kura tam izskalos smadzenes un raibās smaržu kolekcijas vietā atstās bezpersonisko veļas pulvera aromātu - mākslīgas pļavas puķītes vai kas nu tur. Cik gan viegla dzīve ir kreklam, tam jaunas dzīves uzsākšanai ir nepieciešams tikai ūdens un mazgāšanas līdzeklis. Esmu ar mieru smaržot pēc vienalga, kā, tikai ne pēc vakardienas, jo nu es neko nesaprotu vēl vairāk un ausīs skan atbruņojošie Massive Attack ritmi, vai kā nu viņus tur pareizāk, tas nudien ir īsts masīvais uzbrukums, dziesmas ritmi ir ieēdušies manī tāpat kā visas tās smaržas, dritvaikociņ. Un miera nav, un miera nav. Un miera nav.
'[..] salabojies, labi?'