Galva šodien pieskanējusi pilna ar laškrāsas istabā skanošajām miera dziesmiņām, kuras nenomierina, bet tikai pastiprina visus uztraukumus un izmisumus - opciju 'Atcelt visu' ražotājs nav manā programmatūrā iekļāvis, un neatliek nekas cits, kā Massive Attack pavadībā ļauties notiekošajam, paralēli tam visam izmisīgi rokoties pa galvu un cerot atrast kautkādu nebūt risinājumu. Un šitā divpasaulība, eh, man 'ticība neļauj' neuzņemties atbildību par pieradinātu personu - nevar ne nodīrāt nost kā tādu vecu tapeti, ne lēni un pa gabaliņam vien kasīt nost ar smalkāko asmenīti visā manā papīrgriežamo verķu arsenālā, un tā nu tas paliek, persona turpina saaugt ar mani arvien stiprāk un pamatīgāk, dzen saknes un plaucē pumpuriņus. Man neko no tā visa negribas, bet bail dīrāt nost no sevis visus tos sazaļojušos augus, bail sabendēt cilvēku [dzīvs organisms taču!] - ak, šitā mana mūžīgā mīkstsirdība un neizmērojamā atbildības sajūta par visu. Ir tik ļoti bail no nākotnes, tik neizmērojami bail domāt par visu to, kas risināsies tālāk, kad šķietami nevainīgais manī iekoptais cilvēka mazdārziņš pāraugs kārtīgā mežā un izdzers mani sausu. Tik ļoti bail.