Un tomēr, lai arī cik skumji tas nebūtu, es esmu un palieku nejauki durstīga vilnas sega, kaut gan visiem spēkiem cenšos kļūt/izlikties par gaisīgu zīda lakatiņu vai vismaz ietērpties kaut cik ciešamā pārvalkā - lai citiem patīkami apsegties. Bet jautājums paliek parastais - kāda suņa pēc? Lakatiņa dzīvei es nederu tīri tehniski [materiāls nepareizs], bet arī kā prastam deķim dzīvot negribas - teorētiski jau varētu izārdīt sevi līdz pēdējam diedziņam un sākt tamborēt kaut ko grandiozu, bet paši zināt, cik dramatiski izskatās pāradīts/pārtamborēts tekstilizstrādājums, turklāt durstīgums jau tāpat nepazudīs - ehh, kur te gals, kur sākums, kāpēc miers un piepildījums pie citiem nāk viegli, bet man ir jāplosās kā jukušai? Tagad bridīšu uz downtown, satikt Maiju par spīti tam, ka mans vēders ir uzplēsts, ārā torčī sarauti vadi ar atplēstām lodējuma vietām, pa kurām lēkā dzirkstelītes un ārā lien stieplītes.