Ehh, soļoju uz mājām gar Dzegužkalnu [kur ir vairāk sniega nekā uz Kreslera ielas] savos nepārspējami tīrajos zābakos, vicinot rokā Latgalītē pirkto čemodānu, slaucīju asaras sava sarkanpelēkrūtainā flaneļa krekla piedurknē un biju neizsakāmi bēdīgi priecīgi pārlaimīga par to, ka man ir gods pazīt tik šausmīgi apburošu cilvēku. Tā ir laime, ibiomaķ!