Un tagad, vispārējās svētku noskaņas radīšanai, mazdrusciņ par ticējumiem: klīst baumas, ka Ziemīšos [nejauši aizguvu šo jaunvārdu no Maijas un vairs netieku vaļā ne sitama ne lūdzama] ir jāēd pelēkos zirņus, tad nākamgad nebūšot jāraud - starpcitu, visparastākie pelēkie zirņi, 'pelēkie zirņi vulgaris' ir kļuvuši plānprātīgi dārgi un mani pārņem konstantas šausmas, ejot pa veikalu un domājot, ko lai šodien noēd - bērnībā zirņus varēja dabūt gandrīz par velti un vēl pakaļ svieda, bet tagad? Lai kā tur arī būtu, pagājušajos svētkos locīju iekšā zirņus kā tāds kombains un prasīju vēl, bet par spīti noēstajiem zirņu kvantumiem, šogad sanāca tecināt no acīm silto sālsūdeni daudz vairāk, nekā gribētos. Secinājumi - neuzticiet savu personīgo asaru izdalīšanos zirņiem, jo tiem ir stipri vienalga, raudat jūs vai dziedat, bet ēdiet zirņus tāpat, tā vienkāršā iemesla pēc, ka tie ir garšīgi. Pēc idejas man patreiz būtu kā jukušai jāplosās pa virtuvi un jānodarbojas ar gastronomiskajām izvirtībām, jāštovē kāpostus un jācepj piparkūkas, lai rītvakar mana superjaukā un visādi citādi apburbuļojošā famīlija būtu paēdusi, apdāvināta, laimīga un tādā pašā kondīcijā aizvadītu visu atlikušo gadu [jā, mīlestība tomēr iet caur vēderu, varbūt ne visa, bet kautkādi zināmi procenti gan - vai tāpēc es tik ļoti mīlu makaronus ar sieru?], bet lieki piebilst, ka virtuvē manis nav, jo es peldu múm skaņdarbos, līdz šim vienīgajos, kuri ir tik šausmīgi bēdīgi un pārpriecīgi reizē, vai arī otrādi - tik ārkārtīgi priecīgi, ka aiz skumjām nav kur likties, ehh, dvēseliski un pat vairāk, pie tādas mūzikas piedien darīt tikai un vienīgi skaistas lietas, tās pašas skaistākās. Aiz loga nupat krita kautkāda parodija par sniegu, un man nav ne jausmas, kāds laikapstāklis pieturēsies svētkos, gāzīs lietus vai svētsvinīgi kritīs sniegs lielajām, ķepīgajām pārslām, tām pašām, kuras man šausmīgi patīk un vienmēr ir patikušas. Priecīgu šmorēšanu un cepšanu.
Sajūta: vaimandieniņ, šito dziesmu!
Skaņa: múm - Weeping Rock Rock
saki