Šogad manos asinsrites lokos ir īpaši augsta baznīcas koncentrācija, jo vakarā atkal bridīšu uz lielo māju ar krustu uz jumta [Ziemassvētkos jau piedienas, manuprāt - svētsvinīgās noskaņas radīšanai], pēc skaita šogad ceturtā reize, ja vēl pieskaitām tos pāris brīžus, kad ieskrēju Katedrālē apsildīt degunu. Redz, uz baznīcu tomēr reizēm gribas aiziet, lai gan man par visām manis piekoptajām izvirtībām jau sen būtu ziliem uguņiem jādeg ellē un piedevām es tā īsti neticu nekādiem krustā sistiem svētajiem mocekļiem - par pārējiem astotā dzīvokļa iemītniekiem neņemos spriest, savukārt mans kaķis tic visiem, kuri viņam dod ēst, bet akvārija lopiņš Pelmenis netic nekam. Tā, lūk. Bardacīgajā un mūždien piepīpētajā virtuvē risinās gastronomiskās izvirtības, un tā vien liekas, ka viss saceptais un sašmorētais līdz vakaram nenodzīvos, arī egles mums nav, un tās vietā es noteikti varētu 'gleznieciski jūtīgi' izpušķot baismīgo agregātu ar lepno velotrenažiera nosaukumu - kurš viņu vispār iegādājās, es vairs neatceros, bet fakts ir tāds, ka tā dzelžu kaudze jau labu laiku pilda drīzāk drēbju pakaramā funkcijas, nevis savus primāros uzdevumus. Nosvinieties līdz infarktam, mīlīši.