Gleznošanas pasniedzēja apgalvo, ka manos darbos esot manāms 'gleznieciskais jūtīgums' - kā tas būtu jāizprot, man nav ne jausmas, un labi vien ir - jo mazāk es zinu, jo labāk es guļu. Šodien esmu sasodīti dusmīga un viegli saraudināma, kā parasti, ciest nevaru savu sakāpināto jūtīgumu [to, kas nav gleznieciskais] ar visām no tā izrietošajām sekām, tā ka nekāda azbesta vecene ar hroma-vanādija iekšām no manis visticamāk neiznāks. Tīri tehniski jau varētu padzert kādu nomierinošu zāli, lai līdz nelabumam uzvilktās nervu stīgas palaistu vaļīgāk, jo izārdīt kādam nevainīgam pilsonim fizionomiju ar šķūnī pūstošo cirvi nudien negribas, par to draudot atbildība vai kas tāds. Vakar satiku Maiju, mūždien smaidīgo personu, un tā vien gribas cerēt, ka gaidāmajās divnedēļu brīvdienās satikšu vismaz vēl divus cilvēkus, katrā nedēļā pa vienam, tas būtu tas parastākais variants, tūlītiņās citēsim Perveņeckas grāmatiņu par aizgājušajiem kokiem - 'Līdz šim satikt vienu cilvēku nedēļā man bija notikums, kuru es gaidīju un kuram gatavojos, un pēc tam vēl nedēļu atcerējos', tā jau tas ir, es sāku piemirst, kā izskatās visi tie gudrie un skaistie, kurus man ir tas gods pazīt.