Rīts, lūk. Ēdu savus pusfabrikātainos makaronus, kuros iekšā noteikti ir visa Mendeļejeva tabula un vēl mazdrusciņ, tā vienkāršā iemesla pēc, ka nedrīkstot pārtiku laist zudumā, un tagad es, latviešu sieviete, jūtos kā tāds pārtikas pārstrādes kombināts, kas patiesībā arī esmu, jo tāda visticamāk ir cilvēku sūtība uz šīs planētas - pārstrādāt pārtiku, ēšanas starplaikos piekopjot dzīvi, kāda nu katram tā ir. Bet ne jau par to ir stāsts, lai gan nenoliedzami varētu būt. Naktī redzēju sapni, tik skaistu, ka negribējās celt savu nogurušo miesu ārā no gultas un sākt dienu kā cilvēkam pienākas - ielīst dušā, izpildīt personiskās higiēnas normas, uzvilkt kādu pienācīgu apģērba gabalu [manas patreizējās drēbes man bija mugurā šajā zīmīgajā dienā precīzi pirms pusgada, to es atcerēšos mūžam, šo sarkanrūtaino kreklu un pat apakšveļas krāsu], pabarot sevi un smagajos zābakos ieautajās kājās raiti tecēt uz Jūrmalas gatvi 90 deldēt molbertu - tā visa vietā es būtu dziļāk ierakusies zem gaišzaļā deķīša, neraugoties uz to, ka šitais viss ir un paliek tāds koks ar diviem galiem - tā vien gribas dīrāt savus nenosakāmās krāsas matus ārā no galvas saujām vien un histēriski kliegt:'Tu man sāpi jau astoņus mēnešus, why must I be tortured so?', bet no otras puses klusām priecāties trīs dienas no vietas, ar smaidu pilnām acīm un to patīkamo siltumu sirdī. Ej nu saproti, kur te gals, kur sākums, un vispār šodien es esmu nodzīvojusi pusgadu bez cilvēksiltuma, man noteikti pienākas kautkāds atzinības raksts vai kas tāds, ko uzspraust kojās uz nagliņas vai ar ko iekurināt krāsni. Šodien es gribu pīpēt Mogwai pavadībā, bet rādās, ka nespīd man ne viens, ne otrs. Spēks ar jums.