Soļoju pa ielu, strīpainbumbuļaino cepurīti pāri brillēm pārvilkusi, stiepu neskaitāmus papīru ruļļus iz Baltijas Papīra nebeidzamajiem krājumiem un domāju par to, ka steidzami jātrenē roku muskulatūru, jo manas kuslās ekstremitātes nespēj tos brīnumus ilgstoši noturēt. Vēl es atklāju, ka man labpatīk saukt visus iespējamos pīpmateriālus par smēķiem, nevis cigaretēm, zārkanaglām vai vēl visādos apzīmējumos - smēķi skan tā skaisti, noņurcīti un nevērīgi. Lūk. Saskarsmes pasniedzēja uzdeva rakstīt penteri divu lappušu apmērā - par draudzību, to pašu, ir pagājušas jau divas nedēļas un rīt tas savārstījums jānodod, bet man ir tapuši tikai divi teikumi, un tie paši tādi samocīti enciklopēdiski - bail atzīties pašai sev, ka nezinu, ko tā draudzība pa ziemu īsti ēd, man ir tikai tāda aptuvena nojausma. Un nebūtu īsti pareizi rakstīt par paziņām, pudeles brāļiem/māsām vai tāltāliem ungāru vēstuļdraugiem, tā ka ej nu saproti, kur te gals, kur sākums.

Un ir tā sajūta, kā tajā Perveņeckas grāmatā - sūtīt zīmīti ar tekstu 'Es gribu tavu atslēgkaulu'. Uz lapiņas, kuru es labprāt izdīrātu no Latgalītē atrastā piezīmjblociņa ar lācīšiem uz vāka, manā kricelīgajā rokrakstā, ar šodien iegādāto new and shiny pildspalvu 0,5 mm biezumā. Un tad skatīties, kādi brīnumi sanāks.